Galviņa ceturtais čempionāts
Autors: ILMĀRS STŪRIŠKA, 'LA' speciālkorespondents Kanādā
Salīdzinot ar Maskavu, Znaroka taktiku realizējam divreiz labāk
Guntis Galviņš mūsu hokeja izlasē patlaban ir vienīgais aizsargs, kurš var negaidīti (pat mazākumā!) aizskriet uzbrukumā un saasināt situāciju pie pretinieka vārtiem. Tas ir slavējami, turklāt Guntis arī ar tiešajiem pienākumiem galā tiek tīri labi. Aizvadītajā naktī Latvijas izlase tikās ar vāciešiem, un šobrīd jau zināms, vai mūsējiem trešo reizi izdevās iekļūt ceturtdaļfinālā. Ar Gunti aprunājos vēl pirms šīs spēles.
Znaroks prasa disciplīnu
– Spēle pret Norvēģiju jums iznāca mazliet samocīta.
– Tā kā neesam raduši spēlēt no rīta, visi tiešām sākumā bijām nedaudz miegaini. Arī laiks te lietains un rada zināmu apātiju. Treneriem pēdējās spēlēs sākusies neliela panika – viņi uztraucas vairāk nekā hokejisti. Tas arī saprotams, jo likme ir ceturtdaļfināls.
– Jūs vispār gribat spēlēt ceturtdaļfinālā? Atkal būs jātiekas ar Kanādu, un tas nav patīkamākais, ko varētu vēlēties.
– Protams, ka gribam! Nav tik būtiski, kas nāks pretī. Iekļūšana ceturtdaļfinālā tomēr ir liels sasniegums. Visi apzinās, ka Kanādu uzvarēt ir nereāli, taču mēs varam parādīt cienījamu pretestību, lai ar gandarījumu dotos mājup.
– Paskaidro, lūdzu, kam ir jāuzņemas atbildība par ielaistajiem vārtiem pret Norvēģiju – Laurim Dārziņam, kurš ļāva aizsargam uzmest no zilās līnijas, vai tev, jo vārtu priekšā īsti nepieskatīji savu pretspēlētāju, ļaujot metienu pielabot.
– Zināju, ka man aiz muguras ir spēlētājs – viņš starp mani un Edžu nevis vienkārši izslidoja, bet izlēca. To es nebiju gaidījis. Nostājos tā, lai viņš nevarētu pieslidot vārtsargam priekšā, bet norvēģis ar savu gājienu mazliet pārsteidza. Dumjš gols.
– Kāpēc mums Halifaksā nekas sakarīgs nesanāk vairākumā?
– Treneri pēc pirmajām trijām spēlēm mainīja virknējumus, varbūt tāpēc ir lielākas problēmas. Es pats sarkanajā maiņā vēl īsti neesmu iejuties. Vairākums mums nekad īpaši nav gājis. Nevaram īsti nostāties zonā, uzbrucēji ripu pārāk traki trallina pa stūriem, nevaram nospēlēt caur aizsargiem.
– Varbūt biežāk jāveic nestandarta gājieni, kā tu izdarīji mačā pret Slovēniju, raujoties uz vārtiem un nopelnot bullīti?
– Nu, mums ir tāds treneris, kurš grib, lai visi dara tā, kā viņš saka. Jāklausa uz vārda.
– Znaroks tev neļauj skriet uz priekšu?
– Es katrā spēlē vienu divas reizes aizskrienu. Znaroks nepārmet – ja briest vārtu moments, kāpēc bremzēt? Nevienu reizi arī neesmu iekritis, un, kamēr viss labi, tikmēr Znaroks ir apmierināts. Kā izteicās viens treneris – labs hokejists ir tas, kurš visu laiku var nospēlēt vienlīdz labā līmenī, nevis vienā mačā ir izcils, bet nākamajā jau tizls. Es cenšos būt stabils, un šķiet, ka arī sanāk.
– Bet pie trenera Pjotra Vorobjova aizsargs pat nevarēja domāt par uzbrukumu.
– Vorobjovam visa taktika balstīta uz aizsardzību. Tiklīdz neizmet ripu no zonas gar bortu vai kaut kas noraujas, viņš tevi nopeļ. Piemēram, kanādiešiem visa taktika vērsta uz uzbrukumu, un tā ir ne tikai ar lielajām zvaigznēm pasaules čempionātā. Austrijas čempionātā ir daudz kanādiešu treneru, un viņi spēlē ļoti līdzīgi. Atņem ripu pretiniekam, iedod savam uzbrucējam, un viss, aizsarga darbs ir beidzies.
– Znaroka hokeju var ierindot apmēram pa vidu?
– Znaroks paņēmis mazliet no visiem – no Vorobjova, kanādiešiem, zviedriem. Ja mēs paši neko nemēģinātu izdomāt, katrā spēlē būtu pieci izgājieni divatā pret vienu aizsargu. Bet mēs gribam izspēlēt līdz tukšiem vārtiem. Ja uzbrucēji kārtīgi strādātu aizsardzībā, varētu uzvarēt daudzas komandas.
Jaunam jāskrien vairāk
– Vai pats zini, kāpēc Znaroks tevi un Laviņu izšķīra?
– Nav ne jausmas, nobrīnījos. Varbūt treneri nebija apmierināti ar sarkanās maiņas spēli un, samainot aizsargus, cerēja to uzlabot. Man pašam gribas atpakaļ vecajā maiņā – ar Rodi bijām labi saspēlējušies, es zināju, ko un kad viņš darīs, savu reizi aizskrēju palīgā. Kā nekā esmu jaunāks, un man ir vairāk jāskrien.
– Tu kā aizsargs jūti, ka izlases konsultants ir Vladimirs Krikunovs, kurš atbild par spēli aizsardzībā?
– Es vispār nesaprotu, kāpēc viņš ir izlasē. Un kāpēc strādā ar aizsargiem, ja pats nemaz nav spēlējis aizsardzībā?
– Nē, Gunti, Krikunovs bija gan aizsargs.
– Bija? Nu labi. Viņš spēļu laikā aiz muguras visu laiku kaut ko murmina. Vienalga, kurš ir laukumā un kurš ir ar ripu – tāda kļūda, šitāda kļūda. Pārbaudes mačā pret somiem bija normāli – Krikunovs sēdēja tribīnē un pa rāciju ziņoja Vītoliņam, ko vajag pamainīt. Bet uz soliņa viņu neviens negrib redzēt. Pats ar sevi visu spēli runā. Jā, viņš jau ir izcils treneris... Pārbaudes spēlēs Krikunovs mani uzskatīja tikai par devīto aizsargu. Labi, ka Znaroks domā citādāk.
– Man šķiet, ka šogad tu spēlē drošāk nekā pirms gada Krievijā.
– Gads Ungārijā man ļoti nācis labumā. Latvijas čempionātā nekādu dižo pieredzi nevar iegūt. Austrijas čempionātā ir sakarīgs līmenis, biju priecīgs, ka tiku prom no Rīgas. Tagad laukumā tiešām jūtos pārliecinošāk.
– Tev ir tikai 22 gadi, bet spēlē jau ceturtajā pieaugušo pasaules čempionātā.
– Patiesībā tas ir diezgan daudz, un esmu par to priecīgs. Kā Guntis Galviņš pa šo laiku ir mainījies? Radikāli. Ar katru gadu kā hokejists jūtos arvien labāk. Manai komandai ''Alba Volan'' sezonas laikā nomainījās treneris, un reizēm tas ietekmē arī spēlētāja pozīcijas. Bet šoreiz abi ar mani bija apmierināti, ļāva spēlēt divās maiņās. Tā kā viss kārtībā, tagad gribētos spert solīti uz priekšu.
Uz Rīgas ''Dinamo''?
– Kas ir galvenie iemesli, kāpēc Latvijas hokeja izlasei šogad pasaules čempionātā ir krietni labāki rezultāti nekā pērn?
– Krievijā bija citāda izlase, vēl spēlēja daudzi vecie. Varētu pat teikt, ka bija divas komandas. Znarokam tas bija pirmais čempionāts kā galvenajam trenerim, taktika vēl īsti neaizgāja. Salīdzinot ar Maskavu, mēs viņa izstrādāto taktiku realizējam divreiz labāk. Protams, nav ideāli, bet krietni labāk. Visi skrien un cīnās.
– Šogad esi viens no Latvijas aizsardzības līderiem.
Gribēju visiem pierādīt, ka varu spēlēt. Kad no ''Rīgas 2000'' aizbraucu uz Ungāriju, daudzi vīpsnāja: oi, ar Galviņu ir cauri! Kā jau teicu, mans mērķis ir visus mačus aizvadīt vienā līmenī. Galvenais, ka treneris uzticas. Znaroks šogad vispār ir mierīgāks nekā pērn. Jā, Krievijā viņam pēdas svila, bet arī šeit ir ko darīt.
– Ar Normundu Sējēju salīgi mieru?
– Nē.
– Tad mēs tevi neredzēsim Rīgas ''Dinamo''?
– Nezinu. Sējējs ir šīs komandas ģenerālmenedžeris un mani it kā negribot ņemt. Jūliuss Šuplers, iespējams, arī ņemtu, vismaz dzirdēju, ka gribot ar mani aprunāties. Aģents teica, ka runāšot ar Sējēju vēlreiz. Bet vēl jau nevar zināt, kurš būs ''Dinamo'' galvenais treneris. (Līdz šim par galveno kandidātu uzskatīja slovāku Šupleru, bet amerikānis Ftoreks, tiekoties ar Rīgas ''Dinamo'' valdes priekšsēdētāju Viesturu Koziolu tam atstājis spilgtu iespaidu, tā ka šobrīd abu pozīcijas var dēvēt par līdzīgām. – I. S.)
– Varbūt Znaroks tevi gribēs ņemt līdzi uz Maskavu?
– Nē, diez vai. Viņš labprāt Maskavā redzētu Lauri Dārziņu un Mārtiņu Cipuli, tie Znarokam ir mīļākie izlases spēlētāji. Bet iespējams, ka viņi paliks Rīgā: ja te piedāvā tādu pašu vai nedaudz mazāku naudu, tad, protams, ka labāk spēlēt mājās.
Avots:
http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-05- ... 15&type=la