Futbolisti lielās izvēles priekšā
Pirms pāris nedēļām Latvijas Futbola federācija savus statūtus pieslīpēja atbilstoši UEFA un FIFA rekomendācijām. Marta beigās notiks gadskārtējā konference, kurā tiks ievēlēts arī prezidents. Jau ir izskanējusi līdzšinējā LFF prezidenta Gunta Indriksona vēlme turpināt darbu šajā postenī. Laika, lai pārējie pretendenti pieteiktos un iesniegtu savu programmu un Latvijas futbola nākotnes vīziju, vairs nav daudz. Vai Indriksonam būs konkurenti?
Indriksons Latvijas Futbola federāciju vada jau vairāk kā 15 gadus. Tieši šajā laikā ir bijis arī spožākais uzliesmojums – kvalificēšanās Euro 2004 finālturnīram. Nevar noliegt, ka tas lielā mērā bija iespējams, pateicoties Skonto ieguldītajai naudai un darbam. Un par to Indriksons jau ir saņēmis gana daudz uzslavu.
Zinot, kāda nauda par šo panākumu ieplūda LFF kasē, varēja cerēt, ka pēc 2004.gada augšupeja tikai turpināsies. Pieauga arī sponsoru un fanu interese par futbolu, ko vislabāk apliecināja līgumi ar LMT un Nordea. Diemžēl tā nenotika. Prezidents laikam uzskatīja, ka tagad pienācis laiks paņemt to, ko viņš līdz tam futbolā ieguldījis. Varēja būt, bet nebija un šobrīd LFF ir teju vai pie sasistas siles. Naudas un ideju, līdz ar to arī perspektīvās attīstības ziņā. Varēja būt, bet nebija.
Kaut arī Latvija ir maza valsts, arī izcilu līderu mums nav tik, cik Ķīnā, tomēr divu amatu – LFF prezidenta un viena kluba (konkrēti Skonto) prezidenta apvienošana nav pieņemama. Normālā valstī tā netiek praktizēta. Agri vai vēlu tā noved līdz interešu konfliktam. Reizēm idejiskam, reizēm finansiālam.
Arvien vairāk miglā tīta izskatās arī LFF prezidenta cīņa ar korupciju. Spilgtākais piemērs - pirms dažiem gadiem no Virslīgas ar pompu tika izslēgta „Dinaburga”, bet tās galvenais treneris Tamazs Pertija tika diskvalificēts. Nu jau labu laiku Pertija ir reabilitēts un, te, lūk, tas lielākais paradokss, tagad strādā „Skonto” jaunatnes futbola sistēmā. Tā sakot – rāda piemēru jauniešiem.
Pirms dažiem gadiem mazs dumpis uz LFF kuģa jau bija. Opozīcija parādīja zobus, taču, kā parādīja turpmākie notikumi, tā bija pārāk sadrumstalota, pārāk atšķirīgi bija katras grupas mērķi. Bet pats galvenais – trūka izteikta pozitīva līdera. Vai tādu izdosies atrast un parādīt tautai līdz marta beigām? Viss ir pašu futbolistu rokās. Vai grib dzīvot, kā līdz šim? Vai grib pozitīvas pārmaiņas? Attiecībā uz jaunatnes futbola attīstību, sacensību sistēmas pilnveidošanu. Bet pats galvenais – futbola filozofiju valstī. Vai visus apmierina, ka šeit dominē kaut kas līdzīgs PSRS trešās līgas atmosfērai, domāšanai, attieksmei? Valsts valodas jautājumam referenduma priekšvakarā nepieskaršos, jo tas ir īpaša raksta cienīgs.
Federācijas prezidentam jābūt līderim. Latvijā jau sen pieņemts – vīram, kam pašam ir nauda vai vismaz, kas ziņa, kur rakt, lai dabūtu naudu. Futbola lielā priekšrocība ir tā, ka itin lieli resursi ieplūst no UEFA un FIFA. Ja prot paņemt, var dabūt vēl vairāk. Tomēr, gribētos teikt pat – pirmkārt, prezidenta jābūt personai ir nevainojamu reputāciju. Ja darbu VDK daudzi uztvēra kā jau darbu PSRS laikos, tad aizodumu ēna, kas pār dažādām Indriksona aktivitātēm krīt pēdējā laikā, liek kļūt krietni domīgākiem. Biznesā var būt arī melnie posmi, tomēr iesaiste dažādās krāpšanas shēmās jau ir kaut kas pavisam cits. Kā zināmi dūmi nemēdz būt bez uguns. Arī baumām ir kājas. Dažādu represīvu struktūru pārstāvji tāpat vien vizītēs nenāk. Diez vai viņi pārbaudīja LFF šefa tās dienas ēdienkarti.
Avots:
http://parsportu.lv/experts/3/268/