Alus Labietis brūvētāji nākotnē cer būvēt rūpnīcu
Alus mājbrūvētāji Reinis Pļaviņš
un Edgars Melnis savu hobiju pārvērš biznesā; cer uzkrāt pieredzi un naudu, lai būvētu rūpnīcu.
«Ne man, ne Edgaram nav mērķa uztaisīt lētāko alu pilsētā, mūsu mērķis ir uztaisīt labāko, un tās ir divas dažādas lietas,» saka Reinis Pļaviņš, alus darbnīcas Labietis (SIA Zlaukts) līdz-
īpašnieks. Viņa un Edgara Meļņa darīto alu, piemēram, esot novērtējis restorāns Vincents, kur to var nopirkt.
Reinis un Edgars ir alus mājbrūvētāji ar stāžu. Reinis uzsver, ka ir svarīgi mērīt pieredzi nevis gados, bet brūvējumu skaitā, jo ir mājbrūvētāji, kas to dara vienreiz gadā – uz Jāņiem, un tādiem pēc pieciem gadiem ir piecu gadu stāžs, bet tikai piecas alus šķirnes. Reiņa un Edgara «kontā» ir vairāk nekā simts brūvējumu.
Viņu izveidotā alus darbnīca apmeklētājiem durvis vēra pagājušās vasaras beigās. Uzņēmēji stāsta: lai izveidotu alus darbnīcu, nepieciešami diezgan lieli ieguldījumi. Modernu alus darītavu varētu izveidot par 700 tūkstošiem eiro, bet Labietī investēti aptuveni 100 tūkstoši eiro. «Esam izsprukuši ar samērā maziem ieguldījumiem, taču esam daudz ko ziedojuši un visu laiku maksājam ar piņķerīgāku darbu. Alus biznesam esam piegājuši ļoti panciski – paši kaut ko saskrūvējam un sākam vārīt,» neslēpj Reinis. Uzņēmēji pieļauj, ka būtu izdevies lētāk, ja darbnīca neatrastos Rīgas centrā.
Pilotprojekts
«Līdz janvārim darbnīcas ieņēmumi pieauga, februārī bija kritums, tagad tie lēnām atgriežas. Es nezinu, kas notiks vasarā. Kolēģi no citām alus darītavām ir teikuši, ka vasarā alu dzer četras reizes vairāk nekā ziemā,» saka Reinis. Ja tā, visai drīz Labietis sasniegs ražošanas jaudu maksimālo robežu.
«Mēs labi zinām šo telpu iespējas, apzinājāmies risku. Šis ir mūsu pilotprojekts – mēs izmēģinām šķirnes, paskatāmies, kā cilvēkiem garšo, nostiprinām zīmolu, iekrājam nedaudz naudas un celsim rūpnīcu, lai varētu eksportēt uz Skandināviju un Beļģiju, jo viņiem trūkst tāda alus, kādu taisām mēs. Domāju, eksports ir diezgan reāls. Skandināvi vienmēr ir bijuši un būs feinšmekeri. Tas būs mūsu pirmais tirgus. Jau tagad ir piedāvājumi arī no igauņiem, krieviem,» viņš apgalvo. Reinis piebilst, ka savu alus darītavu varētu uzbūvēt pēc trim vasarām – labākajā gadījumā.
Eksportā darbnīcas nosaukums nemainīsies, jo Reinis uzskata, ka nav vajadzīgs angliskot zīmolu.
«Ja produkts ir labs, cilvēks ir gatavs mežģīt mēli tikai tāpēc. Es gribu ticēt, ka šis ir tāds gadījums,» viņš teic.
Māksla pudelē
Mazās alus darītavas uzrodas arvien vairāk. «Sākums bija pirms četriem gadiem, kad aizsākās mājbrūvētāju kustība. Tā izaugusi no mazas cilvēku grupiņas, bet tagad ir vairāk nekā simts cilvēku, kuri regulāri brūvē alu, satiekas, palīdz ar padomu. Labietis nāk no šīs kustības, arī Saldalus, Malduguns un būs vēl citi. Man gribas cerēt, ka šis ir tikai sākums jaunai alus ērai Latvijā,» saka Edgars. Reinis lēš, ka Latvijā varētu būt vieta vēl kādām 8–10 mazajām alus darītavām.
«Amatnieki, mazās alus darbnīcas augstu novērtē savu darbu. Viņu alus no plašpatēriņa produkta pārvēršas par mākslas darbu katrā pudelē. Skandināvijā, Anglijā un citur aug pieprasījums pēc šāda alus. Kad ienācām šajā tirgū, likās, ka aptversim jaunu nišu – maza darbnīca, interesantas piedevas, stāsts, augsta šķirņu mainība. Domājām, ka konkurenti būs mājbrūvētāji no mūsu pašu vidus, kas saņēmušies un legalizējuši savus brūžus. Taču nē – nākamajā nedēļā, kad pārdevām savu pirmo alu, parādījās ziņa, ka Aldaris savu ražotni slēdz un pāriet nākamajā līmenī – ar mazo darītavu,» norāda Reinis.
Labs tandēms
Runājot par to, kā radusies doma hobiju pārvērst biznesā, Reinis stāsta, ka viņš bija aizbraucis uz Somiju studēt, analizēja, kādi ir ilgtspējīgi biznesa virzieni Latvijā un pasaulē. «Sapratu, ka tā ir pārtikas ražošana, būs stabili augošs tirgus līdz 2050. gadam, un izvēlējos alu. Vienlaikus iepazinos ar vienas somu darītavas galveno aldari, un viņš mani atbalstīja manos eksperimentos ar dažādām eksotiskām izejvielām, deva padomu. Uzvarēju mājbrūvēšanas sacensībās. Diezgan skaidri zināju – nevis vai, bet kad,» saka Reinis. Apzināti izvēlēta arī zālīšu alus niša, jo nekur citur pasaulē neesot kadiķogu vai vīgriežu alus.
«Man ir labs pastāvīgs darbs, strādāju IT nozarē bankā, un alus darīšana man bija foršs hobijs. Atnāca Reinis ar gatavu ideju un es ielēcu šajā projektā. Man šķiet, ka mums ir labs tandēms – mums ir dažāds alus veidošanas rokraksts. Rei-nis vairāk spēlējas ar zālītēm, garšvielām – kumelītēm, ķimenēm, pelašķiem, vīgriezēm, bet man patīk apiņu virziens,» stāsta Edgars.
Ar stāstu
Šobrīd Labietim ir 14 dažādas alus šķirnes un vēl vairākas eksperimentālā stadijā. Jaunas alus šķirnes rodas tad, kad īpašniekiem ir iedvesma. «Līdz šim esam sēdējuši uz mājbrūvēšanas lauriem – receptēm, ko mēs ar Edgaru bijām noslīpējuši iepriekš. Katrs alus sākas ar garšu, ko gribi ar to pateikt. Kaut kas sanāks arī tad, ja vienkārši sajauks kopā graudus un apiņus, bet svarīgs ir stāsts. Alus nevar būt tukšs, bez sirsniņas,» uzskata Reinis. Katram alum ir savs nosaukums. Piemēram, Radziņš ir ar kviešiem un ķimenēm, Staļģenes alus ir no iesala, ko saražoja Staļģenē, Dūmenis ar kūpinātu iesalu, Pļava ar pļavas puķēm, bet Akmeņrags ir ar viršiem un mārsilu, smaržo un garšo pēc Akmeņraga augusta beigās.
«Mums ir piecas cenu kategorijas. Lētākā puslitrīgā alus glāze maksā divus eiro, dārgākā –
četrus eiro,» saka Reinis. Cenu nosaka izejvielu izmaksas un tas, cik ilgi aldarim jāauklējas ap alu.
«Ar laiku mums būs tādi aliņi, ko nolikt skapī un dāvināt bērniem uz pilngadību. Mēs lauzīsim daudzus stereotipus par alu,» sola Reinis.
Login
Register
FAQ
Search
